Ceļa posms Valka - Pedele - Ērģeme - Omuļi - Holdre ir ievērojams ne tikai ar unikālu vēsturisko vietu apskati, bet arī ar to, ka šajā ceļa posmā atrodas 10 mājas vai saimniecības, kurās tiek audzēti zirgi.

 

Šis ir unikāls fakts, kas noteikti izbrīna ikkatru, kas ierodas pie mums Ausmās. Ir tiešām pārsteidzoši, ka tik īsā ceļa posmā Valka – Holdre (30 km ) esam vienīgie ar tik lielu zirgu audzētāju saimniecību skaitu.

 

AUSMAS – vēsturiski Stallenhoff – ir Omuļu muižas pusmuižas brūža ēka ar vairākām ēkām un 3 zirgu staļļu vietām. Vēstures fakti liecina, ka šī vieta kalpojusi kā zirgu audzēšanas un maiņas punkts - visticamāk kā zirgu pasta stacija. Majestātisku, no akmens celtu stalli Ausmās var apskatīt joprojām!

​

Zviedru iekarotajā Vidzemē 17.gs. par nozīmīgākajām pasta līnijām kļuva ceļi, kas savienoja lielākās Vidzemes pilsētas - Rīgu, Tērbatu, Pērnavu un Rēveli ar Zviedrijas galvaspilsētu Stokholmu. Viens no tā atzariem, kā rāda senās kartes, iet gar Ausmām. Šis ceļa posms bijis viens no intensīvāk noslogotajiem un izmantojamajiem ceļiem dodoties uz Igaunijas dienvidiem - Holdri, Helmi un Torvu. 

​

Jau Zviedru laikos Vidzemē karaļa pasta kurjeri, virsnieki un citas amatpersonas izmantoja zemnieku zirgus ne tikai dienesta, bet arī savām personīgām vajadzībām, bieži atņemot zirgus ar varu un nereti “aizmirsdami” tos atdot. Lai izbeigtu zemnieku patvarīgu izmantošanu, tika izlemts pie galvenajiem satiksmes ceļiem veidot zirgu maiņas punktus - krogus ar stadulām, kas vienlaicīgi būtu arī ceļinieku atpūtas vietas, kur par attiecīgu samaksu varētu paēst, kā arī pabarot vai apmainīt pret citiem nogurušos zirgus. Laikā kad pārvietošanās notika ar zirgiem, katrā ceļa posmā ik pa 8-10 km bija nepieciešama šāda vieta. Īpašos gadījumos, kad pārvietojās augstas amatpersonas, pie krogiem sapulcināja arī ievērojamu daudzumu pajūgu no apkārtējām muižām, lai nodrošinātu ātru virzīšanos uz priekšu. Citādi krogi kalpoja kā pasta kurjeru maiņas un ceļotāju atpūtas vieta. 

 

Ģenerālgubernatora Johana Šites 1630. g. 20. decembra paziņojums: "Mūsu karalis Gustavs Ādolfs ir nolēmis uzlabot Vidzemes zemnieku stāvokli un pavēlējis atcelt šķūtis. Katram, kas viņš arī nebūtu, jābūt savam zirgam, vai arī par noteiktu samaksu jāizmanto pasta transports. Lai karaļa kurjeru un ceļotāju braucieni noritētu netraucēti, tiek pavēlēts pie galvenajiem ceļiem pēc katrām trim jūdzēm iekārtot krogus-stadulas ar pasta zirgiem, lopbarību un ēdamo ceļiniekiem. Par šo krogu-stadulu būvēšanu un uzturēšanu ir jārūpējas gubernatoriem. Par zirga izmantošanu, vienalga - jāšus vai braukšus, ceļotājam jāmaksā 4 zviedru apaļie par jūdzi; par ēdienreizi, neskaitot alu, jāmaksā 3 zviedru apaļie. Katram jābūt mierā ar ēdienu, ko piedāvā. Ja ceļinieks vēlas ko labāku ēst, viņam par to jāvienojas ar krogus turētāju. Apriņķu pārvaldniekam jānodrošina, lai noteiktās zirgu maiņas vietās - krogos nepārtraukti braukšanas gatavībā būtu četri zirgi, kas jāpiegādā apkārtējiem zemniekiem. Katrai zemnieku maiņai jāgaida krogū 4 dienas, pēc tam viņus nomaina citi zemnieki.”

 

1710. gadā, pēc Vidzemes nonākšanas Krievijas varā, tika izdots Vidzemes ģenerālgubernatora rīkojums par "kazaku pasta staciju" ierīkošanu pie galvenajām maģistrālēm. Katrā stacijā uz Rīgas-Straupes-Tērbatas-Pēterburgas ceļa braukšanas gatavībā bija jātur 20 kazaku zirgi. Zināms, ka 1712. gadā uz  maģistrāles jau darbojās 15 pasta stacijas. Daļa šo ēku ir bijušas no koka un līdz mūsdienām nav saglabājušās. Pasta stacijas komisāra galvenais uzdevums sagādāt visu nepieciešamo, lai nodrošinātu drošu, ātru un nepārtrauktu pasta sūtījumu transportu un sagādātu iespējamās ērtības ceļotājiem.

​

Interesanti, ka 1770. gadā tika reglamentēts arī pārvietošanas ātrums: normālos laika apstākļos pasta kurjeriem jānobrauc stundā 12 verstis, bet ceļotāju transportam - 10 verstis. Tas darīts, lai nemocītu zirgus. Tika noteikts arī zirgu daudzums, kas nepieciešami ratu vilkšanai, lai smagajos ratos neiejūgtu pārāk mazu zirgu skaitu!

Līdz pat 18.gs. beigām ceļotāji braukšanai pārsvarā izmantoja savus ratus un pasta stacijās mainīja tikai zirgus. Ceļotāji izmantoja vairākus ratu veidus: parastās un lielās kibitkas, divvietīgos ceļa ratus un puskarietes (bričkas),četrvietīgus ratus, divvietīgas un četrvietīgas karietes. Turīgākie ceļotāji parasti brauca ar personīgajām karietēm, kurās novietoja arī visdažādākās ceļojumam nepieciešamās mantas. Pasažieru pārvadāšanai izmantoja pasta ratus un puskarietes. Ja braucējam nebija savu ratu, par pasta stacijā saņemtajiem ratiem jāmaksā noteikta cena - 25 kapeikas, bet ziemā par ratiem uzliktajām ragavām - vēl papildus 10 kapeikas.

 

Zirgu pasts Vidzemē savas attīstības un intensitātes augstāko punktu sasniedza 19.gs. vidū. Līdz ar jaunu transporta un sakaru formu rašanos, tā darbība pakāpeniski sašaurinājās. Pēc dzelzceļu izbūves (šaursliežu dzelzceļa līniju Valka–Rūjiena–Pērnava izbūvēja 1894.–1897. gadā) zirgu pasts guberņas nozīmes pasta ceļos tika likvidēts, savukārt tas aktīvi turpināja kalpot vietējām vajadzībām un savienoja dzelzceļa stacijas un lielākās pilsētas ar attālākajiem guberņas nostūriem. Mūsdienās, kad informācijas, cilvēku un preču pārvietošanai pieejamas ātrākas un modernākas iespējas, mūsu apvidū mīlestība un rūpes par zirgiem saglabājušās nemainīgas! ​

 

Literatūra:

• Pārsla Pētersone. Vidzemes pasta vesture 17.-19.gs. 

• Nacionālā enciklopēdija. Pasta nozare Latvijā

• Straupes zirgu pasts 

• Kartes no: https://vesture.dodies.lv